*
“Tev patīk mocīties!”
Šis novērojums manu 26 gadu laikā nāci no daudzu cilvēku mutes. Vai tā ir?? Varbūt.. hmm.. Ok, nu, ir, ir tā taisnība. Es kā īstens ķīniesu komjaunietis ar lielu prieku sev sastādu izaicinājumus, lai pēc tam ar dižām mokām un pašizdomātām varonības izpausmēm tos pārvarētu. Kāpēc tā? Gan jau kāds terapeits [tas, kurš psiho] jums labāk par mani spētu pastāstīt, bet par to šoreiz nav stāsts.
Varbūt vietā sākt ar manas vidusskolas sporta skolotājas citātu: “Cālīt, Tu man tāda kusla!”. Teica gan viņa to sen, bet pilnīgi pamatoti. Par skriešanu man vēl vairak derdzās tik` bumbiņmešana [rekords 13 metri; pirmo reizi uzzināju, ka vienniekam ir arī apakšejā norma].
Gribētos jau teikt, ka kopš tiem laikiem viss ir izmainījies un ultras es ēdu brokastīs, fitnesa līmenis – off the hook -, kinvoja ar spinātiem ir mana mīļākā pārtika; šis jau nav par melošanu, ne? Par galīgi tizlu sevi laikam vairs nesauktu, bet tas ar lielu “BET”. Dzīves visparastākā no problēmām – neregularitāte – arī mana. Un kā ar to tiek galā?? Mans plāns: uzstādīt sev ievērojami [pārāk?? eh, nebiedēšu pati sevi un kā Skārleta par *vienmēr* to domāšu rīt..] augstus mērķus. Motivēšana ar bailēm un brutalitāti, tā teikt.
42 kilometri un 195 metri | Maratons | 26 jūdzes un 385 jardi |
Vienkārši sakot – daudz un dikti daudz skriešanas ir mans jaunākais sevis mocīsanas plāns.
Nesacerieties! Šis būs vidusmēra ņergas stāsts par procesu. Uzsvēršu par PROCESU, par izgāšanos, panākumiem bez dižas uvertīras vai panākumiem lielā mērogā parunāsim 2015. gada 18. maija pēcpustdienā.
Skaidrībai vajdzētu definēt terminus:
- izgāšanās – treniņu atmešana [nīkulības ne traumas *ptu, ptu, ptu* dēļ];
- panākumi – šeit es – pašdefinēta “vidusmēra ņerga” – par panākumu uzskatīšu >80% treniņplāna ievērošanu; noskrietie ~800 km treniņos šķiet kruti un par izdošanos;
- viskija cienīgs panākums – pievarēta arī visa maratona distance; riebums pret skriešanu nav radies.
Kā redzams, tad svarīgāki par tiem pēdējiem 42,195 man šķiet tie iepriekš sakrātie kilometri. Šeit, protams, varētu teik: Krist, kam Tev to datumu, scensību, ej tak skien regulāri un būsi ieguvusi visu ko velējies bez papildus stresa. Katrs, kurš sesijas pēdejās dienās ir iespējis “12 laboratorijas darbus 48 stundās” vai citus līdzīga rakstura pārcilvēku brīnumus, zina, ka rīkste un/vai burkāns motivē lieliski. Nekāds pamazām, mierīgi utt.. cold turkey vai nemaz.
Manas un skriešanas [sadiskās?] attiecības:
- Skolas krosiņā 4 x 400 m bieži mēdzu būt bezceromoniāli pirmspēdejā. Šim pat skolas pēdējos gados gāju un trenējos. Izkalusās smiekīgi, bet lai gan nebiju nedz smaga, nedz pārak tizla to jūdzi no sevis izspiest nācās ar pārcilvēciskām mokām.
- Savai pirmai 5 km sacensībai trenējos cītīgi gavojos; viss riebās un jau 3 km likās kā mūžība; Noskrēju, nebij tik traki.
- Pieteicos 10 km, jo 5 tak priekš nīkuļiem, ne? [tā, nemaz nav, šo domāšanu ar gadiem un prātu esmu atmetusi]. Neveiksmīgi paklupu pār kādas jaunkundzes trases vidū nomesto ūdens pudeli un izmežģīju potīti. Finišu ieraudzīju vien no skatītāju puses.
- Augšgalā noteikti 2014. gada Nordea Rīgas Maratona ietvaros PIEVEIKTĀ pusmaratona distance. [Mazliet skriešans & kolas litri & neskaitamas datorstundas & bezmiegs & maģistra dabs & netrenēšanās grandiozos apmēros #VissSlikti #VainoValsti utt.. Tā visa rezultātā nevajadzīgi smagā cīņā finiša līnija tika šķērsota; gan jāsaka, ka skrienot un smaidot. Medaļu iedeva, skaitās!]
- Ikdienā pirms pieteicos maratona distancei skrēju pa druskai [drīzak gribas lietot nīkulīgāko “paskrēju”], neregulāri, un ne jau nu tad kad līst vai snieg vai vairākas dienas pēc kārtas. Pulsi, tempi, grafiki un citas muļķības – lieka greznība.
Šī būs tērzēšana par meitenes parastās ok, ok, neparastsās [super unique f*cking snowlfake] skriešanu / bēgšanu / maratona ķeršanu. Laika gaitā ierakstīšu par plānu un plāniem, grāmatām un dzīves gudrībām [ja tādas mani ķers]. Apsolīt, ka nepiemirsīšu un nesakautrēšos sava tizluma gan jums nevaru.
K.
SomewhatAmazing.. 