BOOK: ATOMIC OBSESSION [NUCLEAR ALARMISM FROM HIROSHIMA TO AL-QAEDA] BY JOHN MUELLER

*

Es lasu grāmatas. Nu, bieži arī klausos. Patērēju literatūru, respektīvi. Žanri ļoti atšķirīgi. Uz naktsskapīša vien stāv romāni par narkomāniju un Nobela prēmiju, grāmata par smadzeņu procesu skenēšanas tehnoloģiju izveidi un attīstību, matemātikas visuresību, Fight Club un Krustēvs, esejas par smēķēšanu, kā arī skaisti komiksi, zinātniskā fantastika un ēterisks Murakami. Kopīgs visām tas, ka gandrīz nekad neviļos. Zemi standarti? Gribētos jau pašai teikt, ka, nē. Rūpīga izvēle, labas rekomendācijas un ticība, ka dažādas sfēras var aizraut, tikai pasniegt tās jāmāk.

Atomic Obsession. Nuclear alarmism from Hiroshima to Al-Qaeda by John Mueller

Oxford University Press, 2010

Pirku: lietainā dienā savā mīļākajā grāmatu veikalā Robert’s Book par 7 EUR.

mushroom-cloud

Teikt, ka Otrais pasaules karš ir interesants, laikam nav ētiski, ne? Nu, es domāju intertesants no tāda tehnoloģiju revolūcijas un krasu pārmaiņu viedokļa. No tā arī sākas šis iztirzājums. Savā vēsajā, faktos balstītajā  un provokatīvajā pieejā  J. Muller stāsta, cik ļoti lielu vai tieši otrādi mazu lomu vēstures scenārijos spēlēja un spēlē atomieroči. Smalkiem aprēķiniem izklāsta atomkara scenāriju, fizisko postījumu lielumu un pretstata sabiedrības uzburtajam  kodolsēnes šausmu tēlam. Nepārprotiet, weppons of mass destruction šeit netiek trivializēti, bet proporcijas un perspektīvu vēlams gūt no faktiem nevis sajūtām; vismaz to no šīs grāmatas lappusēm mācīties var veikli.

Papildus vēstures faktiem, smalkiem iztirzājumiem dažādu pušu viedokļiem grāmata ar atjautīgu un asu izklāsta stilu, kas vismaz man nav mazsvarīgi. Tiešām vari man stāstīt par matemātiku, klasisko mūziku, augļu mušiņu gēnu eksperimentiem vai krāsas žūšanu, bet aizrautība ir svarīgākais uzmanības noturēšanas elements.

K.

DETH ROW AND LAST SUPPER

*

Mazliet jau morbid  tādai vasarīgai naktij ieteikums skatīties seriālu par dzīvi, kam plānots finišs noteiktā datumā, konkrētā laikā un ar precīzu letālās injekcijas kokteili. [Btw kokteilis satur: barbiturātus – anestēzijai un elpošanas pārtraukšanai; paralītiķi – skeleta muskuļu un diafragmas pilnīgai paralīze; kālija hlorīds – sirdsdarbības apstādināšanai.] 

Uzrakstīju un pati tagad nevaru saprast, kādēļ gan man šķiet ka ne-vasara būtu labāk mirstam-drāmu laiks. Klišejas ar nebeidzamu summer fun un rudens depresiju laikam mani izskalojušas.

Bet te tas ir, iesaku: Rectify [2013]. Esi intelektuāls [pietiekami, lai uz linku klik-ot un palasīti spētu], sižetu neatstāstīšu. Kopumā skarbi par dzīvi, vērtībām no dažādiem skatu punktiem un pelēko. Nu par to pelēko, kas nevis cietuma mūru pelēkais, bet patiesības un taisnības neviendabības krāsa.

Seriāli / filmas / dokumentālās filmas par cietumu, sērijveida slepkavībām ir salīdzinoši iespējams manas mīļākās. Un mīļākās tādā  nozīmē kā fascinējošākās. Realitāte ir komplicēta, bieži vien neaptverama brutāla, vēl biežāk problēmas ir daudz dziļākas par “kas nogalināja ko & kāpēc”.

Skatoties iedomājos par pārtiku. Ziniet, pēdējā maltītē pirms “dižā” capital punishment var izpausties. Visu, visu, visu var gribēt. Ikrus vai franču macaroons, maķīti vai meža zemenes ar putukrējumu. Ikdienā teiktu, ka mani mīļākie ēdieni ir suši, jeb kas austrumniecisks un neparasti ass, saldētas bez kauliņu vīnogas, vjetnamiešu pho,  sīpolu zupa vai opja šauta stirna franču sarkanvīna mērcē. Bet par šo domājot aiz savas sērijveida-slepkavu-dzīvesstāstu-fascinētās-būtnes skarbuma secināju, ka patiesi sentimentāla būtu mana pēdējā maltīte. Omītes saulainā virtuve un pavisam parastas bērnu dienas vakariņas nāk prātā vien rakstot šo.

 Viesmīl sardze, man, lūdzu:

  • vārītus jaunos kartupeļus ar krējumu un dillēm;
  • biezpienu ar siļķi;
  • bļodiņu tvaicētus jaunos zirņus ar sviesta pikuci;
  • melnu kafiju [jā, jā, kopš bērnu dārza laikiem dzeru kafiju, bez tās nevar; zini, tagad arī noderēs.. nu, lai mundrums mirt *ak, jel, melni joki ir melni..*].

Peas (1 of 1)

Paldies, bija gardi! Kāds ir Tavs pasūtījums?

ON MUSIC AND PEOPLEWATCHING

*

Festivāli patīk. Runā, ka vajag darīt lietas, kas patīk. Te ir mani divi [eiro] centi par Positivus 14.

WP_001735

Pēc pilnas programmas, lūk, mans internetu papildinājums izplūdušam artsy telefonbildēm.

 

Īsumā par nemuzikālo:

  • putekļi;
  • vēl putekļi;
  • cilvēkiem ļoti patīk alkohols un viņi labprāt seko ieteikumam darīt to, kas patīk;
  • ar visu savu sieviete būtību spēju pakoties un celt telti tā, ka puiši nobāl;
  • sāp acis skatoties uz saulē apdegušajiem..  buy a fucking sunscreen, it is not that dificult(!!);
  • pludmale = izlasīta grāmata un smiltis visur;
  • izbalējuši mati;
  • Stoli Salted Karamel vodka ir burvīga;
  • mitro salvešu dušiņa ievērojami paceļ civilizācijas sajūtu;
  • ā, vai es aizmirstu pieminēt putekļus??

Un neiztrūkstoši daudz staigājošu Tumblr  bilžu. Visi tik stilīgi, ka pilnīgi nevar atšķirt tos simtus nelegālā vecuma meiteņu grafiskos muscle-shirts [vēlams ar Guns’n’Roses logo]+ neona mežģīņu apakšveļa [nu, lai nevar palaist garām pa neesošajām krekla malām] + uz nebēdu izirušie džinsu šorti [vēlams “iepazīsties, šie ir mani orgāni” garumā] + visas pasaules rotaslietas.. + spoguļainas saulesbrilles [papildus 5 punkti par krutumu, ja apaļas] + visas, visas, visas, puķes matos.. LIKE EVER!!

Ok, es te nedrīkstu daudz lekties, man ar bija matu puķe bet to mēs te klusītēm ignorēsim..

Par mūzikas lietām es iesaku klausīties cilvēkos, kam ir zināšanas,  pieredze, muzikālā dzirde, nu, vai vismaz ritma izjūta. Bet jau nu tomēr esi stingri izlēmis uzzināt, kas patika man, tad ta dā –> ze-liste [alfabētiskā secībā] ir šeit:

Anna Calvi (UK) – visa manas biļetes cena par viņu un pamatoti. Kad viņa pieskaras ģitārai, grūti izlemt vai gribas būt ar viņu vai viņai.

Chet Faker  (AU) – lai arī spēlē elektroniku, bet kaislīgi un mani gaumei pietiekami manuāli uz pults. [Sorry, not sorry, bet Apple dators neskaitās mūzikas instruments.] Koncerts šķiet būtu bijis tik pat enerģisks no viņa puses arī tad, ja uzradušies būtu kādi 6 klausītāji.

Get Your Gun (DK) - dusmīgi, depresīvi daudz ģitāru, izklausījās, ka dzīvē sirds ir sāpējusi.. respektīvi, riktīgi augšup pa manu aleju & mana tējas krūze.

 

K.

 

ALL PARTIED OUT

Bezspēks. Brīvdiena. Slikti, ka vienlaikus.

Šķiet, ka darīts ir daudz par daudz. Attiecas gan uz atpūtu, gan darbu. Šorīt 15:17 pamostos pēc vairāk kā 16 stundām miega un secinu, ka varu un gribu precīzi neko. Mājās sastopamā pārtika aprobežojas ar zivju mērci, traki dārgu olīveļļu, saldētiem zirņiem un 6 veidu čilli pulveriem because of reasons.. Uzvelku savam nekam pa virsu zīda kleitu un aizeju pēc brokastu saldējuma. Vietējā smalkā veikala [pārtika / dzērieni / kafejnīca aka “var dabūt dziriņu no tējas glāzēm; ir 1 gb krēsls & ~1 m liela lete”] pārdevēja nelikās traucēta par manu dishevelled look. 

Nāku mājās, izlīstu; zibens un lietas notiek. Turpinu izlīt uz balkona. Ēdu saldējum, secinu, ka šodiena ir norakstīta. Rezultātā top plāns [jo plānu vajag kaut vai, lai varētu to atmest]: filmas & grāmatas & slinkums & kafija visās kombinācijās. Ziniet best pants are no pants un tā.. Varbūt tā Charles Bukowski Notes of a Dirty Old Man mani ietekmē. Esmu pusē, nevaru vēl rekomendēt.

Pagaidām manā kontā:

  • daudz Vice News - jo interesanti;
  • Fermat’s last Theorem [1993] – jo dokumentālās filmas patīk un matemātika ir ultimate;
  • iesāku lasīt Marksa un Engela manifestu;
  • How to Train Your Dragon 2 [2014] – jo visi runā, ka lieliska; varu visiem piekrist;
  • 3 krūze kafijas, 3 dažādās krūzēs – jo slinkuma dienās traukus nemazgā.

Vienīgā produktīvā darbība – aplēju audziņus.

WP_001702

SO..

*

Nū.. jā.. šī ir vieta, kur es kaut kad kaut ko rakstīju; zin` nav ko aizķēpāt jaunas vietnes.

Gribas izbļaut viedokļus publiskajā telpā.  Nav ilūzijas, ka spēju rakstīt vai būt dziļa kā Marianas dziļvaga.. smooth, Krista, Tev sanāk! Kaut kā man bija šķitis, ka līdz ar pieaugšanu tiek apsolīta kaut kādā emocionālā mērogā vieglāka dzīvošana.  Ne jau ka problēmas mazāk, bet vismaz vienkāršāk izdotod empatizēt un uztveramāk paust savas emocija. Savos 25-os secinu, ka Depech Mode vārdiem runājot esmu bijusi: WRONG!  Negribas romantizēt kaut kādu tortured soul, can not handle people,  bet esmu novērojusi, ka komunicēties kļūst ievērojami grūtāk, jo vairāk “skaitos pieaugusi”. Un iespējams problēma faktā, ka tās pēdiņas iepriekšējā teikumā ļoti dabīgi lietojas. Cilvēki saka, ka no malas tā neizskatoties un tas mani mulsina vēl vairāk.

Melanholiskās atkāpes baigas. Meh, gan jau. Jo viss vienmēr darbojas uz “gan jau”.

No citas sērijas. Atstāju savas mirstošās izlaiduma rozes un aizbraucu mājās, mājās uz 14 h.

WP_001668

WP_001675

Pēdējo reizi biju pirms pusgada, nu, uz Ziemassvētkiem. Viss sarežģīti. Nu, bet smuki vismaz.

3 h autobusā – kopsavilkums:

  • stāvēt kājās ~140 km nav patīkami;
  • var pārciest, ja grāmata interesanta;
  • cilvēkiem ļoti interesē neuzkrītoši aplūkot, ko tad Tu tur lasi;
  • neuzkrītoša lūkošanās nav cilvēku stiprā puse;
  • man daudz gribas nosodīt, es to daudz arī daru.

No lietām, kas nav summertime sadness: gatavoju daudz un tas bija pat ļoti priecīgi. Mazas pēdas un mazas ambīcijas, lai pie plīts vieglāk stāvēt!  Vjetnamiešu Pho un Ņujorkas siera kūka. Man pat ir bildītes *protams* es pat varētu padalīties, jo pasaule noteikti alkst vēl viena random lietu bloga ar “es reizēm gatavoju ēst lietas, ko iemācījos no smalkiem pavāriem ar Michelin zvaigznēm” piesitieniem.

CAKE ON POINT | PAVLOVA

*

Krievu baletdedojājai Annai Pavlovai par godu, protams, kūka ar grāciju [Nu, tik pamēģini to trauslo mākoni pārvietot bez traumēšanas!] un figūrai diži nekaitējoša [izņemot faktu, ka tik garšīga, ka varētu apēst neaptverami daudz].

Balets. Kūkas. Man pat ļoti patīk abi.  Nu, tad let’s do this thing!

Bon apettite!

Nepieciešams [drīzāk gan gandrīz neko nevajag]:

  • 2 olu baltumi
  • 100 g cukura
  • 1 tējk. citrona sulas
  • 1 nepilna tējk. kartupeļu cietes
Pie viņas es tiku šādi:
  1. Cepeškrāsni uzkarsē līdz 170 C grādiem.
  2. Samaisa cukuru (vieglāk dzīvē veiksies, ja tas būs samalts pūdercukurā) + kartupeļu cieti.
  3. Tīrā, sausā bļodā puto olu baltumus vieglās putās, pamazām pievieno cukura/cietes mikstūru.
  4. Pievieno citronu sulu un puto uz nebēdu vēl kādas 7min. [Krietni iespaidīgāk/grūtāk, ja kuļ ar roku.]
  5. Uz cepamā papīra masu liek diska  veidā ar augstumu ~5cm.
  6. Liek cepties un uzreiz samazini temperatūru līdz 120 grādiem, cep 1 h 25 min [līdz tā iegūst krāsu, ko apraksta amerikāņu pavāri ar “light tan blush”]. Paver krāsns durvis un ļauj atdzist visamaz 30min.
  7. Tradicionāli servē ar putukrējumu, augļiem pēc sirds patikas.

Mana versija bez putukrējuma, bet ar persikiem + citronu sulu + nedaudz zemeņu ievārījumu. [Mazpilsētas veikals svaigas zemenes nespēja man piedāvāt.]

IN KATE I TRUST

*

Uz jautājumu “Ko tu gribi, lai es Tev uzzīmēju?” Atbildi jāgaida bija tieši tik ilgi, cik nepieciešamas, lai izskatītu pirmos rezultātus frāzi “Kate Moss Vogue UK 2010” meklējot.  

Cocaine or no cocaine, she is just so damn beautiful. Tagad viņa ir pie manas sienas. [Drīzāk uz grīdas.. īrēts dzīvoklis, nevar sienās caurumus urbt un tā.. ]

Oh, yes, please!

Oriģināls. Willy Vanderperre fotogrāfija. Seductivley undone, as interprited by Kate Moss.

Šī apburošā portreta autors mans draugs.. un man no sirds gribētos sacīt – mākslinieks Kārlis Zālītis.

P.S. Arī parastie mirstīgie [ne tikai supermodeles] viņam sanāk.